Filosofijas priekšmetu nosaka jautājumu loks, par kuriem tā interesējas. Jāņem vērā, ka jautājumi gadsimtu gaitā ir ievērojami mainījušies. Viens no pirmajiem, filosofiskajā ziņā visplašākajiem un dziļākajiem jautājumiem ir sengrieķu filosofa Parmenīda jautājums: kāpēc ir esamība un nevis nekas? Iepazīstoties ar šo jautājumu, var redzēt, ka filosofus interesē “esamība” un “nekas” un to savstarpējās attiecības. Taču pateikt to, ka filosofus interesē esamība, ir par maz. Ko nozīmē esamība? Vai viss tas, kas ir ap mums, ir esamība? Vai tad, kad cilvēks interesējas par kokiem, zvēriem, politiku, mājsaimniecību, ceļiem un tiltiem, mašīnām un dzeju, viņš interesējas par esamību un tver to? Acīmredzot atbilde uz šo jautājumu nevar būt tik vienkārša, jo tad filosofija būtu visu priekšstatu un zināšanu summa par mums apkārt esošo pasauli. Taču tas nav iespējams, jo tad filosofija nebūtu pati par sevi, bet pastāvētu kā visu pasaulē iegūto zināšanu kopsumma.
Nevajag saprast nepareizi – ka mācība par šķietamību pasauli attiecas tikai uz senajiem grieķiem un viņu pasaules redzējumu. Tā tikpat labi attiecas uz mūsu gadsimtu un mūsdienu sabiedrību. Katru dienu mēs saņemam avīzes, skatāmies TV, sarunājamies, uzskatām, ka mūs kāds mīl un kāds ienīst, taču kāda garantija, ka viss ir tā, kā tiek stāstīts un mums liekas? Dzīve pasaulē allaž ir šķietamību pilna, lai gan daudzkārt cilvēki paši domā, ka viņi ir gudri un prot atšķirt būtību no šķituma. Filosofi turpretī brīdina, ka pareizāk būtu atzīt, ka neko nezini un ne par ko nevari būt drošs, nekā apgalvot, ka katru mirkli zini patiesību un saskati būtisko. Atzīšanās neziņā ved uz dziļāku patiesību nekā virspusēji apgalvojumi.
Ja filosofija kā doma par patiesību rodas pašam sevi pēc ilgstošas nodarbošanās ar būtību meklējumiem, tad ir saprotams, ka filosofisko domu nevar kādam citam vienkārši pastāstīt un nodot tālāk. Lai saprastu un pieņemtu šo filosofisko domu, ir nepieciešams noiet to pašu ceļu un pārdzīvot to pašu domāšanas pieredzi, kuru pārdzīvojis domātājs. Vācu rakstnieks Hermanis Hese saka: “Gudrību nevar tālāk nodot. Gudrība, kuru cenšas nodot citam, vienmēr līdzinās muļķībai.” Tāpēc jāatzīst, ka filosofijas studiju sākumā mēs varam tikai ieklausīties teiktajā, taču nevaram līdz galam to saprast. Arī doma, ka filosofija nodarbojas ar esamību un cenšas izkļūt no šķituma pasaules, pagaidām neatklāj nekādu dziļu patiesību. Tomēr paturēsim šo domu prātā.
